Nometnes ugunis kaut kur aiz muguras noslīka krēslas zilganajā dūmakā, pārvēršoties dzeltenās pērlītēs. Zane gāja blakus Nadīnai pa lauka malu. Nadīna jau pusstundu vilka viņu “izvēdināt galvu, izlocīt kājas”, bet patiesais iemesls līda ārā kā atslēga no kabatas
— Zane… — Nadīna iesāka, stostoties, un Zane pat biezējošajā tumsā redzēja, kā viņa nosarkst. — Šodien… šodien ar mani runāja viens puisis. No ģeologiem. Viņš… viņš ir tik nopietns, nēsā brilles. Un zini, viņš pajautāja, kādas grāmatas man patīk.
Zane pie sevis pasmaidīja. It kā no citas dzīves. No meiteņu grāmatas. Nadīna, saņēmusi klusu atļauju, izbēra savu grēksūdzi. Par “pirmo un vienīgo” skūpstu pie upes izlaiduma klasē. Stāsts bija naivs, tīrs, austs no izlasīto romānu klišejām. Zane klausījās, un dvēselē sakustējās kaut kas līdzīgs maigumam, bet vairāk — attālinātam pārsteigumam. Cik viņai viss ir vienkārši. It kā pasaule būtu iekārtota pēc šiem noteikumiem. Izelpojusi, Nadīna pagriezās pret viņu. Viņas acis pustumsā spīdēja.
— Bet tev? — viņa tieši pajautāja ar to uzticēšanos, kas neatzīst aizliegtas tēmas. — Tev laikam bija daudz pielūdzēju? Tu taču esi tāda… Tu zini, kā tas notiek. Pa īstam.
Zane sastinga, pacēlusi galvu pret pirmajām, biklajām zvaigznēm. Iekšā sakustējās dīvaina nieze — vēlme izrunāties. Nomest klusēšanas nastu. Ar Nadīnu tas bija droši. Viņa neizpratīs visu dziļumu, nenovērtēs cinismu, bet arī neskries tenkot. Viņa vienkārši līdz galam neticēs.
— Man bija vīrs, Nadīna, — Zane mierīgi noteica, it kā paziņotu par lietu. — Neilgi. Mēnesi. Mani aizveda pirms izlaiduma.
Nadīna apstājās kā iemieta. Zane dzirdēja, kā viņai aizraujas elpa. Nadīna bija dzirdējusi šo stāstu, tas klejoja pa pilsētiņu, bet divu mēnešu laikā viņas īsā atmiņa bija izdzēsusi visas tenkas, un tagad viņa klausījās stāstā ar neviltotu pārsteigumu.
— Aizveda… — Nadīna pačukstēja. — Ko? Kā tajā kino par kalniešiem? “Kaukāza gūstekne”?
— Jā, — Zane pamāja, nepagriežoties. — Gandrīz kā kino. Tikai bez mūzikas un skaistām ainavām. Bija maijs, dubļi pēc lietus un šausmīgi nervozs tēvocis, kurš jautāja, vai es gribu braukt prom.
Nadīna klusēja, to visu sagremojot. Tad, spēcīgākā balsī, pajautāja galveno:
— Bet… kāpēc tu aizgāji? Ja jau viņš izšķīrās par ko tādu… tātad ļoti mīlēja?
Zane lēnām izvilka no jakas kabatas paciņu “Java”. Rets ieradums, kas saglabājies no tiem laikiem, no citas dzīves. Nadīna iepleta acis — viņa nezināja, ka Zane…., — bet nekomentēja.
— Viņš nemīlēja, — Zane izpūta kopā ar dūmiem. — Viņš gribēja kaut ko visiem pierādīt. Tās ir divas dažādas lietas. Bet es aizgāju… jo sapratu, ka viņš nav vīrietis.
— Kā tas ir? — Nadīna nesaprata. — Viņš taču… tevi notvēra. Drosmīgs gājiens! Riskēja.
Tad Zane pagriezās pret viņu. Viņas acīs, kas atspoguļoja vājo debesu gaismu, nebija ne mulsuma, ne sāpju. Tikai auksta, noslīpēta doma.
— Drosme ir viena lieta, Nadīna. Bet būt vīrietim — cita. Mēdz būt vīrietis… un mēdz būt vienkārši vīrietelis. Atšķirību jūti uzreiz. Ne spēkā, ne naudā. Bet… pārliecībā. Prasmē. Uzmanībā. Tas… netika galā. Bija kā puika, kurš salauza rotaļlietu, nepaspējis ar to paspēlēties. Man kļuva garlaicīgi. Un aizvainojoši. Par sevi.
Nadīna klausījās, apburta. Viņai šie vārdi bija atklāsme no citas planētas. Viņa bija pieradusi dalīt puišus “labajos” un “sliktajos”, “romantiķos” un “huligānos”. Kategorijas “tika galā / netika galā” viņai bija jaunas un biedējoši pieaugušas.
— Un kā tu to… saprati? — viņa pačukstēja. — Tu taču nevarēji salīdzināt? Tev pirms tam… neviena nebija?
Zane saprata, ka aizgājusi pārāk tālu. Vajadzēja skaistu, piesedzošu mītu. Viņa nosmīnēja, noslēpumaini,
— A kas teica, ka nav ar ko salīdzināt? Bija man… viens stāsts. Agrāk. Rīgā, sacensībās. Puisis-lidotājs. Skaists, maigs. Lūk, ar viņu… bija citādi. Aizkustinoši. Kā tavā stāstā par upi. Bet ar šo… it kā būvnieku nodaļā normu būtu atstrādājis.
Viņa radīja ērtu leģendu: romantisko pirmo mīlestību, tad — neveiksmīgu, virspusēju laulību. Viss loģiski. Zane nopietni paskatījās uz Nadīnu.
— Tu esi pirmā, kam es to izstāstīju. Un pēdējā. Mammai un tētim es to neteicu. Viņi nesaprastu. Viņi domā, ka es aizgāju, jo “nesaderēja raksturi”. Norunāts? Nevienam.
Nadīna pamāja ar vēl neredzētu nopietnību, satverot Zani aiz rokas.
— Protams! Nekad! Es… es pat nezinu, ko teikt. Tu esi tik stipra.
— Neesmu stipra. Man vienkārši nav laika nepiemērotiem vīriešiem. Man vajag mācīties, iegūt profesiju, nostāties uz kājām. Bet viņi… lai paši tiek galā ar sevi.
Viņas devās atpakaļ uz nometnes ugunīm. Nadīna soļoja klusējot, iegrimusi visas pasaules pārvērtēšanā. Zane turpretī juta dīvainu atvieglojumu. Viņa nemeloja. Viņa tikai rediģēja patiesību, padarīja to skanīgu. Un šajā atklāsmē, kā grēksūdzē, viņa vēlreiz nostiprinājās savā pārliecībā. Jā, es protu atšķirt. Un atšķiršu. Vairāk kļūdu nebūs. Tikai mērķtiecīga atlase. Viņa paskatījās uz Nadīnas domīgo, naivo profilu. Viņa nekad nesapratīs. Un paldies Dievam. Lai viņas pasaule paliek vienkārša un romantiska. Mana ir citāda. Bet tāpēc ne mazāk interesanta.
2.nodaļa Dzimšanas diena
Pilsēta viņu sagaidīja ar automašīnu taurēm, saules uzkarsēta asfalta smaržu un galvu reibinošu brīvības sajūtu. Atvaļinājumu no nometnes vadības viņa dabūja zem pieklājīga iemesla — “steidzami vajadzīgas grāmatas augstākajā matemātikā, iegriezīšos pie tantes”. Telšu smaka, mūžīgie dubļi un kartupeļu smarža palika tur, laukā. Šeit turpretī bija cita pasaule — viņas nākotnes pasaule.
Alvīnes, skolas biedrenes, kura mācījās pedagoģiskajā institūtā, dzīvoklis dūca kā satracināts pūznis. Magnetofons “Elektronika” sēca kaut kādas rietumu dziesmas, šaurajā istabā stāvēja svētku smarža: paštaisīts “Rosols”, siļķe kažokā un deficīta dzēriens.
Zane bija savā labākajā izskatā. Džinsi, īstie, ar birku, kas viņai bija tikuši caur tumšajiem, vēl “Sultāna laika” sakariem, sēdēja nevainojami. Viegls džemperis izcēla slaidumu, gandrīz nemanāms grims padarīja acis vēl lielākas un noslēpumainākas. Viņa bija uzmanības centrā, bet turējās ar vieglu, nedaudz attālinātu smaidu, it kā vērotu izrādi, kurā piedalās tikai nepieciešamības dēļ.
Tieši tad viņš viņu pamanīja.
Modris. Viņam bija kādi divdesmit pieci gadi, ne students — to varēja just uzreiz. Ģērbies neuzkrītoši, bet dārgi: labas kurpes, pulkstenis uz slaidas rokas. Viņam bija koptas, tīras rokas bez darba pēdām un vērīgs, vērtējošs skatiens, kas slīdēja pār cilvēkiem, it kā meklējot vājo vietu. Viņš stāvēja nedaudz nostāk, sarunājoties ar kādu no viesiem, bet viņa acis pastāvīgi atgriezās pie viņas. Viņš pienāca klāt, kad viņa viena pati virtuvē lēja sev tomātu sulu no trīs litru burkas.
— Tu neizskaties pēc šī trokšņainā pūļa, — viņš teica bez ievada, atspiedies pret stenderi. — Studente?
— Pirmkursniece. — Zane atbildēja, nepagriežoties.
— Nopietni? — viņa balsī ieskanējās patiess pārsteigums. — Meitene ar tādām acīm?
Zane pagriezās, sastopot viņa skatienu. Spēle viņai bija pazīstama.
— Un kas būtu jādara meitenēm ar tādām acīm?
— Jāskatās, — viņš atbildēja, nepamirkšķinot. — Lai uz viņām skatītos. Un lai izpildītu viņu vēlmes.
Viņš nebija līdzīgs visiem iepriekšējiem. Nelīda ar muļķīgiem komplimentiem, nemēģināja uzreiz apburt. Viņš piedāvāja spēli kā līdzīgs ar līdzīgu. Prāta spēli, kurā likme bija uzmanība. Visu vakaru viņi apmainījās ar replikām. Viņa uzzināja, ka viņam ir mašīna (“ne ‘Volga’, kaut kas importa”), ka viņš “strādā apgādes jomā” un bieži ir izbraukumos. Viņš savukārt noskaidroja, ka viņa ir “kartupeļos”.
— Garlaicīgi tev laikam tajā laukā? — viņš starp citu pajautāja, kad viņi attapās pie balkona.
— Pietiekami, — Zane paraustīja plecus. — Bet ko padarīsi — tādi mums noteikumi.
Viņš noliecās nedaudz tuvāk, pazeminot balsi tā, lai dzirdētu tikai viņa:
— Bet ja es teiktu, ka varu šo garlaicību kliedēt? Atbraukšu, piemēram, rīt.
Tas bija tiešs izaicinājums. Riskants, gandrīz neprātīgs. Randiņš klajā laukā, deguna priekšā priekšniecībai un dežurantiem? Bet tieši šīs briesmas, šis avantūrisms arī vilināja. Viņš nav līdzīgs lauku Sultānam. Viņš ir pilsētnieks, ar viltību. Interesanti, uz ko viņš ir spējīgs. Viņa paskatījās viņam tieši acīs ar vieglu, izaicinošu smīnu.
— Atbrauc. Redzēsim, kā tu kliedēsi. Tikai ņem vērā, mūs tur stingri uzrauga. Dežurējošie veči.
Viņš pasmīnēja, un viņa smaidā bija kaut kas plēsonīgs un pārliecināts.
— Tātad vajadzēs tevi saņemt “gūstā”. Uz neilgu laiku. Klusiņām.
Viņi ātri apsprieda detaļas. Norunātā zīme: viņš piebrauks pie mežmalas, kas redzama aiz lauka, pulksten četros. Viņa “nejauši” aizies uz to pusi. Viss vienkārši un muļķīgi kā sliktā detektīvfilmā. Un tomēr, atgriežoties nometnē ar garāmbraucošu kravas auto, Zane juta nevis bailes, bet to sportisko pirms starta uztraukumu kā pirms iziešanas laukumā skolas gados Rīgā.
Teltī Nadīna izjautāja par ballīti. “Normāli,” Zane atmeta ar roku, apdomājot plānu. Kā atprasīties? Kā saģērbties, lai nenosmērētos un tomēr izskatītos? Kontrole. Visam jābūt zem kontroles. Pirms miega, guļot tumsā un klausoties Nadīnas vienmērīgajā elpā, viņa veda iekšēju dialogu.
Ko es daru? Tas ir muļķīgi un bīstami līdz pēdējam. Skandāls, izslēgšana, kauns — tas viss ir iespējams. Bet… es taču neesmu bērns. Es varu sevi kontrolēt. Vienkārši paskatīšos, kas viņš par tipu. Vienkārši izklaidēšos. Man ir garlaicīgi, pie velna. Visa šī darba varonība, tie bezgalīgie kartupeļi… Man vajag kaut pilienu asuma. Mazliet spēles prātam un… jūtām. Viņš šķiet tāds, kurš saprot spēles noteikumus bez liekiem vārdiem.
No rīta viņa strādāja kā automāts, pildot savu normu. Bet domas bija tālu. Viņa zagšus skatījās pulkstenī. Laiks ritēja ar medainu lēnumu. Līdz četriem — vesela mūžība. Viņa juta nevis bailes, bet koncentrēšanos. Galvenais — kontrolēt situāciju. Vienmēr saglabāt atkāpšanās ceļu. Esmu rūgtas pieredzes mācīta. Šoreiz viss būs citādi.
Vai Zane atkal uzkāps uz tiem p[ašiem grābekļiem? Nākamo daļu publicēsim rīt. Ienāc, lai turpinātu lasīt.
